2012. gada oktobrī dienasgaismu ieraudzījusi kādreizējā LU profesora, kādu laiku arī Latvijas izglītības ministra, LU prorektora un Filozofijas un filoloģijas fakultātes dekāna, ievērojamā valodnieka Jura Plāķa (1869-1942) un viņa dēla, ārsta Ernesta Plāķa (1897-1972), atmiņu grāmata „Bez pasūtinājuma un cenzūras”.
Izdevums sagatavots pēc abu Plāķu dzimtas pārstāvju atmiņu pierakstiem, kas diemžēl saglabājušies nepilnīgi. Par atmiņu stāstījumu ietveršanu grāmatā parūpējušās Plāķu dzimtas turpinātājas – Ciemalda Lūkina un viņas meita Indra Lūkina, izdevuma redaktors – Eduards Liniņš.
Juris Plāķis dzimis Kabiles „Kalvās” un savās atmiņās sīki apraksta tos notikumus, kuri, dzīvojot Kabilē un mācoties Kabiles pagastskolā, padarīja viņa dzīvi bagātāku un bērna fantāziju plašāku. Juris Plāķis izglītību turpināja apgūt Kuldīgas vācu apriņķa skolā, kā arī Baltijas krievu skolotāju seminārā, smalki aprakstot to laiku vācisko gaisotni Kuldīgā un sekojošās krievu reformas, kas paradoksāli autorā nostiprināja latvisko identitāti. „Latvieši sāka sajust, ka viņi nav krievi un ka pārkrievošana latviešu tautu vedīs iznīcībā. Audzēkņos radās patriotisms, latvisks noskaņojums.”
Atmiņu grāmatā un manuskriptā, kas atrodams Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, var izsekot, ar kādu rūpīgumu un pietāti pret saviem radurakstiem attiecas gan Juris Plāķis, gan viņa dēls Ernests. Taisnību sakot, grāmatā šīs ziņas ir nedaudz saīsinātā variantā.
No 1908. līdz 1912. gadam Juris Plāķis studē klasiskās valodas Kazaņas universitātē. Pēc atgriešanās Latvijā J.Plāķis strādā par universitātes docentu, vēlāk – profesoru. Nozīmīgākie viņa pētījumi „Leišu valodas rokas grāmata” (1926), „Kursenieku valoda” (1927), „Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi” (I-II, 1936-1939), „Indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika” (1938).
Gan mācoties Kabiles pagastskolā un Kuldīgā, gan strādājot par skolotāju Bolderājā, Reiņa meiteņu privātskolā, Dignājas Mežgala skolā, Mores skolā Vidzemē, Jonatāna biedrības skolā, Juris Plāķis raksturo tā laika pedagoģijas sistēmu un metodes, vienlaicīgi iesaistoties sabiedriskās un politiskās dzīves norisēs, līdz, sākoties represijām pret 1905.gada revolūcijas dalībniekiem, viņam nākas pārcelties uz Sibīriju, kur izglītošanos un pēc tam arī darba gaitas turpina Kazaņas universitātē. Visbeidzot Juris Plāķis atgriežas Latvijā, kur tiek aicināts par izglītības ministru un ievēlēts par prorektoru un profesoru Latvijas Universitātē.
Tekstu sagatavoja:
Eduards Skabis