SLAVENI KABILNIEKI

Hermanis Fridrihs DULLO

(1745.g. 18.septembris – 1826.g. 12.janvāris)

Vācu tautības latviešu kultūras darbinieks, izdevējs, mācītājs.

Dzimis Aizputes mācītāja Hermaņa Dullo ģimenē. Pēc tēva nāves nonāk krusttēva Landrāta Hermaņa Fridriha fon Bēra ģimenē, kur viņam kā skolotāja bija vēlāk pazīstama kļuvusī Tečas justīcijas padome. 16 gadu vecumā tiek sagatavots teoloģijas studijām universitātē Vācijā. 1768.gadā iecelts par mācītāju Kabilē. 1772.gadā apprecas ar Juliānu Gerdrutu Hūnu.

Pēc Hermaņa Fridriha Dullo iniciatīvas 1784.gadā (1774.-?) Kabiles zemnieku bērniem tiek organizēta tā laika labākā latviešu skola Kurzemē. 1804.gadā viņš tiek titulēts par Līvzemes ekonomiskās asociācijas goda biedru. 1818.gadā iegūst Tērbatas universitātes filozofijas goda doktora titulu.

1811.gadā Dullo bija pirmais, kurš Kurzemē kopš 1772.gada pazīstamos, bet līdz tam laikam tikai dārzos audzētos kartupeļus un arī āboliņu mēģinājis tīrumā audzēt.

1821.-1824.gadā H.F.Dullo izdod reliģiska satura žurnālu “Mīlīga Pamācīšana”, kas ir viens no pirmajiem periodiskajiem izdevumiem Kurzemē.

Hermanim Fridriham Dullo lieli nopelni bija kā mācītājam un cilvēkam, taču viņa rakstiem latviešu valodā šķērslis bija viņa negludā valoda, tie nebija plaši pazīstami, izņemot “Kurzemes lauksaimniecību”, kas rādīja jaunus ceļus uz uzlabotām lauksaimniecības metodēm un balstījās uz iegūto pieredzi, tajos laikos tā tika novērtēta kā praktiska rokasgrāmata.

 

Georgs Ludvigs Frīdrihs Bitners

(1805.g. 7.jūnijs – 1883.g. 30.jūlijs)

Vācu tautības latviešu folklorists, mācītājs.

Dzimis Zlēku mācītāja, valodnie­ka Johana Georga Bitnera ģimenē. Studējis teoloģiju Tērbatā, Leipcigā un Berlīnē, kalpojis par mācītāju Kabiles luterāņu baznīcā (1832-1883). 1848.gadā Kurze-mes mācītāju sinodē uzstājas ar priekšlasījumu par baznīcas un skolas kopdarbību, uzsverot, ka skola savā būtībā ir valsts iestāde ar pasaulīgu izglītību. Par pamatu ņemot Krimuldas mācītāja K.K.Ulmaņa vāktās latviešu tautasdziesmas, tās krietni papildinot, publicējis tolaik plašāko krājumu “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes” (“Magazin”, 1844, 8). No vairāk nekā 5 tūkstošiem Bitnera savākto tautasdziesmu šajā krājumā ietvertas 2854 vāciešiem vieglāk uztveramās dziesmas ar paskaidrojumiem. Vairākkārt laikrakstā “Latviešu Avīzes” publicēts aicinājumu krāt tautasdziesmas pēc Bitnera programmas. Ap 2400 Bitnera nepublicēto tautasdziesmu Krišjānis Barons iestrādāja “Latvju dainās”.

 

Aleksandrs KEIZERLINGS

(1815.g. 15.augusts – 1891.g. 8.maijs)

Dabaszinātnieks, ģeologs.

Dzimis grāfa Keizerlinga ģimenē Kabiles muižā.

1840.gadā piedalās ievērojamā angļu ģeologa R.I.Mēčinsona un franču paleontologa F.E.Verneija ģeoloģiskajā ekspedīcijā pa Eiropas Krievijas ziemeļu daļu.

1841.gadā dodas ekspedīcijas maršrutā pa Baltiju, uz Pēterburgu, Maskavu, uz Permas guberņu, Urāliem. Pētījumu rezultātā 1845.gadā izdod pirmo lielo monogrāfiju par Krievijas, arī Latvijas, ģeoloģiju un paleontoloģiju “Eiropas Krievijas un Urālu kalnu ģeoloģija” divos sējumos.

A.Keizerlings turpinājis darbus ģeoloģiskajās ekspedīcijās Timanu kalnos, sarakstījis zinātniskus darbus, devis nosaukumu devona gliemežu sugai no Saulkalnes. Viņa sarunu biedri bijuši A.Gorčakovs un O.Bismarks. Apprecējis Krievijas impērijas finanšu ministra grāfa E.F.Kankrīna meitu, kļuvis par šīs ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdni kalnu lietās. Viņa mazdēls Hermanis Keizerlings pazīstams kā slavens vācu filozofs.

 

Zigfrīds Anna MEIEROVICS

(1887.g. 5.februāris – 1925.g. 22.augusts)

Pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs, ministru prezidents valdības divos sasaukumos.

Dzimis Durbē ārsta Hermaņa Meierovica un kabilnieces Annas Filholdes ģimenē. Četru gadu vecumā nonāk mātes brāļa, Kabiles skolas pārziņa, Roberta Filholda audzināšanā. Pamatskolā mācībās izrāda lielu interesi un labas sekmes visos mācību priekšmetos. Pēc Kabiles pamatskolas mācības turpina Tukumā, Rīgā. Politehnikumu beidz ar zelta medaļu. Bijis neatlaidīgs un enerģisks.

Pēc 1917.gada Zigfrīds Meierovics dzīvo Rīgā un nododas gandrīz vienīgi sabiedriskajam darbam un politikai. Būdams ārlietu ministrs, daudzkārt ieradies Kabilē, bieži iegriezies arī pie apkārtējiem zemniekiem, interesējies par viņu dzīves un darba apstākļiem, atsevišķos gadījumos zemniekiem izpalīdzējis ar naudu.

1925.gadā traģiski gājis bojā autokatastrofā, apglabāts Rīgā Pirmajos Meža kapos.

1936.gadā Kabiles 6-klašu pamatskola pārdēvēta par Zigfrīda Meierovica pamatskolu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Kabiles vidusskolai atjaunots arī Zigfrīda Meierovica vārds.

 

Juris PLĀĶIS

(1869.g. 22.jūnijs – 1942.g. decembris)

Valodnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Dzimis Matīsa Plāķa ģimenē Kabiles pagasta Kalvās. Mācījies Kabiles pagastskolā, Kuldīgas apriņķa skolā un Baltijas skolotāju seminārā, pēc kura beigšanas strādājis par tautskolotāju Rīgā, Dignājā, Morē. Studējis klasisko filoloģiju Kazaņas universitātē, lietuviešu valodu  apguvis Lietuvā, senās valodas (grieķu, latīņu) – Leipcigā.

Ar latvietim raksturīgo centību kļuvis par ievērojamu zinātnieku un kultūras darbinieku. Latvijas Republikas laikā strādājis Latvijas Universitātē, bijis LU prorektors, profesors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns. Kārļa Ulmaņa valdībā veicis izglītības ministra pienākumus. Sarakstījis daudzus zinātniskus darbus valodniecībā, vācis un krājis Latvijas vietvārdus un uzvārdus. Krišjāņa Barona “Latvju dainās” iekļautas arī 484 J.Plāķa iesūtītās tautasdziesmas.

1941.gada 14. jūnijā Juris Plāķis deportēts uz Sibīriju. Miris 72 gadu vecumā Surmogas koncentrācijas nometnē. Par kapavietu ziņu nav.

 

ZELTMATIS, Ernests KĀRKLIŅŠ

(1868.g. 1.decembris – 1961.g. 1.marts)

Skatuves mākslas pedagogs, rakstnieks.

Dzimis saimnieka Jēkaba Kārkliņa ģimenē Kabiles pagasta “Bukos”. Interese par literatūru jau no agras bērnības. Deviņu gadu vecumā iestājas Kabiles pagastskolā, kur mācās līdz 1881.gadam, zinības papildinot arī t.s. vācu klasē. Kad Ernestam 13 gadu, ģimene pārceļas uz Kuldīgu, vēlāk uz Vārmi, tad Lielrendas alus darītavā Ernests mācās par brūveri.

Pusaudža gados sāk krāt tautas dziesmas un sūtīt tās folkloristam Fricim Brīvzemniekam. Kabilē pierakstītās tautasdziesmas (138) iekļautas arī Krišjāņa Barona “Latvju dainās”. Pats raksta dzejoļus, no vācu valodas pārtulko stāstu par hercoga Jēkaba laikiem un tulkojumu “Vecmuižas muižkungs” 1888.gadā publicē laikrakstā “Balss” ar pseidonīmu Vecbuku Ernests. Vēlāko pseidonīmu Zeltmatis atrod kādā kalendārā, tas atbilst autora zeltainajai matu krāsai.

No 1890.gada, astoņus gadus nodzīvojot Kuldīgā, Zeltmatis kļūst jau par pazīstamu rakstnieku. Darbojies kā redakcijas darbinieks, gan arī kā teātra kritiķis. Pēc studēšanas dramatiskās mākslas augstskolā Berlīnē 1909.gadā kopā ar režisoru Jēkabu Duburu nodibina pirmo profesionālo latviešu aktieru skolu – Latvju dramatiskos kursus, pats piedalījies arī to vadīšanā līdz 1938.gadam. Zeltmata vadītajos kursos mācījušies tautā iemīļoti un iecienīti aktieri: Emīlija Viesture, Ērika Ferda, Alfrēds Videnieks, Pēteris Lūcis, Kārlis Sebris u.c. Sarakstījis vairākas rokasgrāmatas aktieriem, 5 prozas krājumus, 3 romānus, vairākas lugas.

1968.gadā pie skolas atklāta piemiņas plāksne Zeltmatim.

1988.gadā atklāts piemiņas akmens pie kultūras nama (no 2003.gada – pie skolas).

 

Jēkabs OSIS

(1860.g. 21.jūlijs – 1920.g.marts)

Filozofijas zinātņu doktors, profesors, Tērbatas Universitātes rektors.

Dzimis Kabiles pagasta “Vecdudeņos”. Mācās Kabilē, kaimiņos pie kāda vecāka, apriņķu skolas beiguša saimniekdēla. 1870.gadā mācības turpina elementārskolā Kuldīgā, pēc tam Kuldīgas ģimnāzijā (1872-1877). Tērbatas Universitātē studējis teoloģiju, filozofiju, dabaszinātnes. J.Osis jau 1917.gadā bijis latviskas universitātes ierosinātājs. Savos uzskatos bijis pazīstamā ideālistiskās filozofijas pārstāvja Gustava Teihmillera sekotājs, izveidojis t.s. kritisko personālismu. Savukārt Jēkabu Osi par savu skolnieku uzskatījuši latviešu ievērojamākie filozofi P.Jurevičs un P.Dāle. J.Osis miris 1920.gadā Voroņežā, kur pēc Tērbatas Universitātes evakuācijas turpinājis pedagoģisko darbu. Viņa kapa vieta nav saglabājusies. Nav zināms viņa dēla un māsas liktenis, kura gaidījusi Osi dzimtajās mājās, Vecajos Dudeņos, atgriežoties no Voroņežas.